Latvijas vīriešu basketbola izlases treneris Artūrs Visockis-Rubenis sarunā ar portālu Sportacentrs.com izteica savu vērtējumu par Latvijas jaunatnes valstsvienību šīs vasaras finālturnīros, kā arī izcēla zelta godalgu izcīnījušo U16 puišu panākuma atslēgas.

Artūrs Visockis-Rubenis šobrīd pieaugušo izlasē asistē galvenajam trenerim Jānim Gailītim, bet iepriekš viņa ceļš vedis cauri jaunatnes basketbola līkločiem. Visockis-Rubenis vadījis gan Latvijas U16, gan U18 un U19 izlases. 2018. gadā viņš pie Latvijas U18 izlases stūres kļuva par Eiropas vicečempionu, izpelnoties arī Latvijas gada labākā basketbola trenera atzinību.

Šajā vasarā ne pārāk veiksmīgus Eiropas čempionātus aizvadīja Latvijas U18 un U20 valstsvienības, ciešot neveiksmes jau "play-off" pirmajā kārtā. U20 basketbolisti vietu A divīzijā saglabāja, bet U18 izlases jaunajiem censoņiem tas neizdevās. Ar atskatu uz šo izlašu sniegumu arī sākām sarunu.

U18 un U20 izlasēm kopumā neveiksmīgi Eiropas čempionāti. Kāpēc tā?

Es gribētu uzdot pretjautājumu - kas būtu mums veiksmīgs čempionāts? Iespējams, ka mums vajadzētu to konkrēti definēt, tad mēs varētu labāk izvērtēt sasniegtos rezultātus. Vai tā ir vietas saglabāšana A divīzijā, vai iekļūšana starp top 8 vai top 4? Skaidrs, ka izkrišana no A divīzijas nav patīkams brīdis, tomēr ne jau mēs vienīgie izkrītam un tad cīnāmies par atgriešanos. Neatceros precīzi, bet ir bijuši gadījumi, kad pat basketbola lielvalstīm - Serbijai un Lietuvai ir komandas, kas vienu gadu izcīna medaļas, bet jau pēc gada izkrīt uz B divīziju. Iespējams ir bijis “tukšais” gads, talantu trūkums. Iespējams dažādu iemeslu dēļ nebija pieejami kādi no tā vecuma vadošajiem spēlētājiem. Sportā arī veiksmei ir sava nozīme.

Es ļoti negribētu, ka mums vienīgais kritērijs ir izcīnītā vieta. Jaunatnes izlases gribētu vērtēt plašāk - pēc to spēles stila, parādītās identitātes un pēc tā, cik tuvu tā pietuvojusies savam maksimālajam potenciālam, izejot no talanta līmeņa, kas bija pieejams. Vai mēs spēlējam agresīvu, aktīvu un kolektīvu basketbolu abos laukuma galos? Vai ir redzams, ka esam sagatavojušies uz katru spēli? Jo tie ir arī Latvijas vīriešu izlases standarti un identitātes kodols. Šobrīd mēs vairāk to visu vispārinām un vērtējam emocionāli. Tas ir ok, ja esi ierindas līdzjutējs, bet sporta jomas speciālistiem vajadzētu redzēt bildi plašāk un pragmatiskāk.

Piemēram, man patika U20 izlases enerģijas līmenis, ātrās pārejas no aizsardzības uzbrukumā pat pēc ielaistiem groziem, aizsardzības sistēmu maiņas. Ja runājam par U18, es domāju, ka viņiem bija kapacitāte noturēties A divīzijā. Vai viņi varēja sasniegt ko vairāk? Domāju, ka tur bija nepieciešami vēl spēlētāji, piemēram, Gunārs Grīnvalds vai Ričards Aizpurs. Es pats esmu bijis situācijā, kur viens metiens izšķir to, kur esi. Es ticu, ka Sandis Buškevics ar saviem palīgiem izdarīja visu, ko varēja - zinu viņus personīgi - ļoti atbildīgi un zinoši treneri, kuri māk uzvarēt. To pierāda viņu CV, nevis mani vārdi. Tomēr pat tādas valstis kā Dānija vienā spēlē var piedāvāt pietiekoši kvalitatīvu basketbolu, lai uzvarētu Latviju.

Gara atbilde, bet katras komandas snieguma analīzei nepietiek ar "patika vai nepatika". Būtu jāvērtē plašāk un detalizētāk.

Šo identitāti, kas nāk no Jāņa Gailīša un pieaugušo izlases, redzēji?

Jānis tikai nesen kļuva par vīriešu izlases galveno treneri. Uzreiz ienāca ar lielu enerģiju un mērķtiecību, atvērts diskusijai, tomēr ar skaidru redzējumu. Kopā veidojam vīziju, kā redzam šo Latvijas basketbola identitāti ne tikai vīriešu izlasei, bet visam basketbolam kopumā. Process ir iesākts, ir labas tendences, tomēr tas nenotiek tik ātri. Mērķis ir, ka visos vecumos, spēlējam tādu basketbolu, kas gan izceļ mūsu spēlētāju talantu un palīdz viņiem progresēt, gan arī dod mums iespēju uzvarētu un sacensties ar basketbola lielvalstīm.

Šeit nav runa tikai par basketbolu, bet sportu kopumā. Kad kāda no jaunatnes izlasēm nospēlē neveiksmīgi, publika uzreiz sāk bažīties arī par pieaugušo valstsvienības nākotni. Atspēko, lūdzu, šādu pieņēmumu.

Šo apgalvojumu var apgāzt ar Roberta Blūma piemēru. Viņš spēlēja B divīzijā un uzvarēja tajā. Kur viņš ir tagad? NCAA pirmajā divīzijā pieprasīts spēlētājs, kurš pelna labu naudu un iegūst izglītību. Skauti jau pēta visu. Protams, A divīzijā prožektoru gaisma ir spožāka, bet mēs kā maza valsts nevaram cerēt, ka katru gadu visur būsim virsotnēs. Ir teiciens - ja nespēj noturēties kalna virsotnē, tad čakli strādā ielejā. Ticu, ka Roberts drīzumā varēs palīdzēt arī vīriešu izlases kontekstā.

Ko vēl vajadzētu ieviest Latvijas jaunatnes basketbolā?

Ja runājam par izlasēm, iepriekš minēju jau kopējo spēles identitāti visām vecuma izlasēm. Es domāju, ka mums jāiet uz to, ka treneri ilgāku laiku vada vienas vecuma grupas izlasi. Piemēram, Edijs Šlesers jau kādu laiku vada U16 izlasi, ar katru čempionātu aiz vien sekmīgāk. Meiteņu pusē tāds bija, piemēram, Aigars Nerips, kurš ilgstoši sekmīgi vadīja izlases čempionātos. Ja treneris ilgāk ir vienā vecuma grupā, viņš daudz labāk sāk izprast konkrētā vecuma jauniešus, basketbola specifiku - ko viņi var, ko nevar, kas strādā, kas nē, kāda ir konkrētā čempionāta specifika, valstu tendences… Tādējādi mazinās nezināmie faktori.

Ja runājam par jaunatnes basketbolu kopumā - tad nepateikšu neko jaunu - nepieciešama bērnu masveidība konkrētajā sporta veidā, talantu identificēšana un treneru izaugsmes veicināšana. Mums vajag gan jaunus un izsalkušus, gan pieredzējušus un zinošu trenerus. Jaunajiem ir enerģija, bet vecākās paaudzes kolēģiem ir viedums. Svarīgi būtu nevis strādāt katram par sevi, bet visiem kopā, mācīties vienam no otra, diskutēt.
Sen atpakaļ runāju ar draugu, kurš darbojās Portugāles sieviešu basketbolā. Portugālē 100% pirmais sporta veids ir futbols. Kā viņi attīstīja basketbolu? Tas bija pāris gadus pirms Portugāles U20 izlase vinnēja Eiropas čempionātā. Šis draugs stāstīja, ka Portugāle ieguldīja ļoti daudz resursu, aicinot lektorus no ārvalstīm, lai dotu iespēju treneriem mācīties un krāt zināšanas.

Šobrīd Latvijas Basketbola savienība apzinās šo vajadzību. Pagājušajā vasarā es tiku aizsūtīts uz reģioniem prezentēt Lukas Banki mantojumu un dalīties ar Reģionu izlasēs sakrāto pieredzi, atziņām un metodiku u14/u15 vecumposmos. Šobrīd ar ″Swedbank″ atbalstu ir uzsākta nākamā iniciatīva par semināru ciklu treneru izaugsmei.

U20 izlasē augumā raženākais spēlētājs bija 203 centimetrus garš. Arī pieaugušo izlasē centra pozīcijas nākotnes perspektīva nav pārlieku spoža. Iļja Kurucs tuvākajā nākotnē šo rotāciju, iespējams, papildinās, bet kopumā jāprasa – kur palikuši centimetri?

Gan Iļjja gan Pihtovs ir cita tipa spēlētāji, kuri ir ļoti interesanti izlases kontekstā, ja veramies nākotnē. Abi ir atlētiski un spēlē virs groza stīpas. Skaidrs, ka abiem vēl ļoti daudz jāstrādā, lai sasniegtu vīriešu izlases līmeni, tāpēc ceru, ka viņi ir nokļuvuši koledžās, kur abi varēs progresēt.

Runājot par auguma centimetriem, esam valsts, kur kādā brīdī tie ir un tad var būt arī tukšie gadi. Tikko pārgāju uz "Ogri" un man nav neviena jaunieša, ko varu paņemt garajam galam. Ir labi augumi aizsargu pozīcijās, bet nav centra vai spēka uzbrucēja ar centimetriem. Liepājā ilgus gadus bija tas pats, bet tad pēkšņi parādījās divi – Emīls Steckis un Roberts Valdis Bērziņš. Protams, mums jāiegulda arī lielāks darbs, lai garos spēlētājus nepalaistu garām. Šķiet, Rucavā ir 215 centimetrus garš florbolists. Tas nozīmē, ka viņš mums kaut kur ir paslīdējis garām.

Svarīgs ir arī treneru darbs ar bērniem. Ja tur ir kāds garāks džeks, tad viņu nedrīkst aizbiedēt. Šie spēlētāji sākumā nebūs tik koordinēti un spēcīgi. Skaidrs, ka sākumā dominēs mazie, fiksie. Tāpēc mums jāmēģina šie augumā garākie bērni noturēt basketbolā, atrodot viņiem individuālu pieeju, lomu un, iespējams, pat pielāgojot procesu. Sākumā nepieciešama vispusība un fiziskā sagatavotība, bet konkrētā pozīcija nāks pēc tam. Redzam, ka Slovēnijā 205 centimetrus gari džeki ir apveltīti ar driblu un metienu. Ne jau no gaisa viņi nokrituši. Tā ir talanta identificēšana un parieza procesa rezultāts.

Par Valda Roberta Bērziņa auguma parametriem aizdomājos jau iepriekš. 212 centimetri jau 16 gadu vecumā atkal šķiet otra galējība – pārāk ātri izaudzis spēlētājs. Kā palīdzēt attīstīties šādiem basketbolistiem?

Jāpriecājas, ka mums šāds spēlētājs ir. Zinu viņa treneri Vairi Pusaudzi, kurš ir izcils pedagogs. Pat ja Valdis nespēja tik ātri izdarīt tās pašas lietas, ko citi, Vairis atrada pareizos vārdu un pieeju, lai viņš paliktu basketbolā un pakāpeniski progresētu. Tagad viņš ir jaunatnes izlašu dalībnieks. Tas ir izcils trenera darbs. Jā, puisis stiepjas augumā – super. Tagad tikai jāsaprot, kā pareizāk ar viņu strādāt . Kā nostiprināt ķermeni? Kā veidot vispusību? Šeit vēlreiz atgriežamies pie iepriekšējā temata par treneru kompetences pilnveidošanu. Lai gan pedagoģija ir arī aicinājuma profesija.

Ko vari pateikt par U16 izlasi?

Interesanti, ka vērojot spēles, sajūta, ka skatos u18 čempionātu. Līmenis ļoti audzis, spēlētāji jau šajā vecumā ir ļoti apmācīti un atlētiski. Latvijas kontekstā daudzi, protams, runā par Bendžaminu [Jāni Beruē], bet arī Markuss Jahovičs spēlē ļoti labi, man patīk arī Preimanis, Vilcāns. Izskatās, ka komandā ir ļoti labs mikroklimats un lomu sadalījums. Šķiet, ka komanda Bendžaminu ir pieņēmusi kā līderi. Viņam ir ļoti pozitīva ķermeņa valoda, tajā neredz aroganci. Līdz ar to apkārtējie pieņem, ka viņš spēlē pirmo vijoli. Līderības pamata kritērijs ir - vai tu padari komandu un cilvēkus sev blakus labākus. Man patīk, ka viņš neaizēno citus ar savu spēli, drīzāk atbrīvo rokas pārējiem.
Bendžamins ir ļoti atlētisks un fizisks spēlētājs ar labu tehniku un piesaista lielu uzmanību laukumā. Tomēr viņš salīdzinoši labi balansē ar to, kad vajag uzbrukt un kad atdot piespēli vai arī pacīnīties par bumbu, izdarīt melno darbu.

Man arī patīk, ka treneru korpuss nesarežģī spēli. Sistēmas ietvaros ļauj improvizāciju, bet reizē prasa augstu pašatdevi aizsardzībā. Labs pašatdeves un enerģijas līmenis.

Bendžamins Jānis izlasē ir ļoti izteikts līderis. Cik grūti jaunatnes trenerim tikt galā ar situāciju, kurā viens spēlētājs ir centrālā persona?

Mums ir standarts - neviens nav augstāk par komandu. Tā ir viena no trenera kompetencēm, kas jāattīsta un kas piemīt augusta līmeņa treneriem - spēja tikt galā ar personībām un atrast pieeju katram. Basketbols ir komandas sports, kur nepieciešams izveidot komandas "ķīmiju", bet reizē arī jāspēj izcelt un izmantot individuālo talantu. Trenerim jāspēj tas viss sabalansēt. Tas ir augsta līmeņa pedagoģiskais darbs.

Šādās jaunatnes komandās spēlētājam, kurš nav līderis, bieži vien jāstāv uz trīspunkta līnijas un jāskatās, kā viens basketbolists dominē. Tas var iedragāt nosacītā lomas spēlētāja pārliecību?

Basketbols ir unikāls sporta veids, kur komanda neveidojas tikai no 12 rezultatīvākajiem spēlētājiem. Vajag spēles veidotāju, vajag kādu, kas sedz pretinieku līderi, kādu, kas no stūra var regulāri trāpīt tālmetienu vai izcīnīt atlēkušo bumbu. Esam redzējuši, kā sekmīgākās komandas ir tās, kur ir spēcīga līderība un skaidra lomu sadale. Piemēram, Mareks Mejeris ir spēlētājs, kurš ne vienmēr ir līderis punktu ailītē, bet darba apjoms, ko viņš paveic komandas labā, un spēja paātrināt bumbas cirkulāciju padara viņu par ļoti vērtīgu spēlētāju. Turklāt esam redzējuši piemērus, kad tiek savākti pārāk daudz šādi punktu guvēji un rezultāts izpaliek, spēle neveidojas.

Redzam, ka pieaugušo izlases kandidātos ir Tomas Talcis un Rolands Šulcs. Uz kuriem spēlētājiem vēl skatījāties?

Tikko izsaucām arī Mārtiņu Kilupu, kurš ļoti solīdi sevi ir parādīja pirmās nedēļas laikā, žēl, ka arī viņam jādodas uz ASV. Iepriekšējā logā iesaistījām Aizpuru un Grīnvaldu. Jāatzīmē Adrians Andževs, kurš atgūstas no savainojuma, bet labi iekļāvās vienā no ziemas logiem. Rihards Vāvers nākamgad beigs studijas, tāpēc ceram uz viņa klātbūtni. Protams, arī Roberts Blūms, bet viņš vēl ir kādu laiku būs ASV. Ir jauno spēlētāju saraksts, kuru gaitām un progresam un sekojam līdzi.

Ja drīksti, paver priekškaru tam, kā izlase monitorē jauno spēlētāju gaitas.

Ikdienas darbs ir tāds, ka mums ir saraksts ar aptuveni 60 spēlētājiem. Tagad jau esam sākuši sekot līdzi arvien jaunākiem basketbolistiem. Sezonas gaitā mums katru nedēļu tiek apkopots saraksts ar konkrēto spēlētāju statistiku un veselības stāvokli. Šiem ziņojumiem sekojam līdzi, bet laikā, kad tuvojas sabraukumi, protams, tos analizējam pastiprinātāk. Izlase šobrīd ir uzbūvēta tā, ka darbs norit 12 mēnešus gadā.

Koledžu basketbolā šobrīd jaunie spēlētāji var nopelnīt ievērojamas summas. Līdz ar to apjomīgāka kļūst arī jauniešu "migrācija" uz NCAA. Šobrīd jaunie spēlētāji jau no visas Eiropas dodas uz NCAA, bet atpakaļ atgriezīsies, iespējams, pēc +/- četriem gadiem. Arī tad viņiem gaitas pieaugušo basketbolā būs tikai jāsāk. Kā šī tendence, tavuprāt, ietekmēs Eiropas basketbolu?

Jā, kā jau redzam, mums tie jaunieši uz kādu laiku izlases kontekstā vairs nav pieejami. Tāpēc darbs ir jāizdara, kamēr viņi vēl ir šeit - jāiesēj tā patriotisma sēkla jau no Reģionu izlasēm, talantu akadēmijas un jauniešu izlasēm. Jācer, ka viņi atgriezīsies pietiekoši izsalkuši un būs saglabājuši mīlestību gan pret basketbolu, gan pret valsti. Tie, kas ir izgājuši Latvijas izlases sastāvā kādā no spēlēm, zina, ka tās emocijas, ko dod kopīgā valsts himnas dziedāšana un spēlēšana elektrizētajā arēnā, nekur citur nav iespējams iegūt. Atcerēsimies, ka jebkurš cilvēks vislabākās sekmes atrod darbā, ko viņš mīl. Līdz ar to, ja šie džeki mīl basketbolu, viņi turpinās spēlēt arī par Eiropas atalgojumu.

Ja paskatāmies pašreizējās izlases spēlētāju pasēs, jāsecina, ka brīdī, kad jaunie spēlētāji beigs karjeras koledžās, viņiem būs jāieņem esošo līderu vietas. Vai tas uzreiz pēc karjeras koledžā ir iespējams?

Tas būs izaicinājums, bet jāteic, ka paaudžu maiņas vienkāršas nav bijušas nekad. Tāpēc mēs cenšamies to pēctecību būvēt jau tagad, iesaistot jaunos spēlētājus izlases procesos, parādot “ģērbtuvi” un izlases standartu. Nesen arī Lomažs bija jaunais, kurš ir izaudzis līdz izlases kapteinim. Arī mans laiks reiz izlasē beigsies, nāks jaunie treneri, pilni enerģijas un ar vēlmi sevi pierādīt. Svarīgi, lai mēs savu vietu atstājam labāku nekā to saņēmām un nākamajiem ir uz kā pakāpties.